B  u  r  t  o  š  a  n ā  s.

 Pieaugušais cilvēks prot darīt daudz un dažādas lietas, ko neprot un nevar izdarīt mazais cilvēks.Un skola ir tā vieta,kur to varētu iemācīties.

Pieaugušajiem ir grāmatas un viņi PROT lasīt. Lielie prot arī rakstīt. Viņi var uzrakstīt dažādas lietas - vēstules, zīmītes,grāmatas.

Un gadu gadiem veidoti stereotipi mums, kā pirmo jautājumu nākamajam skolnieciņam, liek paprasīt:" Vai tad lasīt jau proti?"             Un kā tad pašiem ar to lasīšanu? Kuru grāmatu pēdējo esi izlasījis pats? Šobrīd gandrīz 70% vidusskolēnu lasīšanas prasmes ir ZEM vidējā līmeņa..., bet mazajiem joprojām vēl jautājam:" Vai lasīt jau proti?" Kas mums liek ar stumšanu un dzīšanu bērniem burtus pazīt arvien agrīnākā vecumā? Ar lielu lepnumu paziņot -mans bērns jau 3 gadu vecumā pazīst visus burtus! Nu un tad, ko viņš  3 gadu vecumā iesāks ar šiem burtiem? Visšausminošākā manas bērnības atmiņa ir par mūsu attālu radu bērnu, kurš 3 gadu vecumā lasīja noplēšamā kalendāra lapiņas katrā radu satikšanās reizē, tika izrādīta kā tāds cirka zvēriņš, jo zināja no galvas kādi vārdi ierakstīti katrā no datumiem. Man bija mazliet bail no tā , ko redzēju. Mamma ar milzu centību stūķēja viņā visāda veida zinības. Nekādu spēļu, mantiņu, smieklu - tikai mācības. Uzstāšanās spozmes apvītais stāsts beidzās ratiņkrēslā, ....13 gadu vecumā. 

Valdorpedagoģija mani vienmēr saistījusi ar to, ka visam notiekošajam ir savs pamatojums un izskaidrojums. Arī burtošanai. Rakstu izcelsmes vēsture meklējama Ēģiptē, kur veidoja vienkāršotus zīmējumus, lai aprakstītu kādu jēdzienu.No šiem zīmējumiem izveidoja rakstu, vēstījumu. Piemēram, skaņa M tika apzīmēta ar augšlūpas izskatu

                                  Ja to mēģinātu uzzīmēt:

 

 ...nonākam pie  M. Mute. Kāds tēls vai tēlaini attainots jēdziens mums  ''uzdāvina'' burtu.Šādā veidā abstraktās burtu zīmes rotaļas veidā nonāk arī pie mūsu bērniem. No kāda vecāku izdomāta stāsta, interesanti izauguša koka, zivs.... no tūktošiem ikdienas sīkumu,kas ir mums blakus. Tikai pieaugušajam jāiemācās skatīties no otras puses. Nevis sev pazīstamos burtus ieraudzīt kaut kur apkārtnē, bet kādu jauku stāstu un, beigās, arī burtu mums varētu izstāstīt mūsu apkārtējā dzīve un notikumi.

Kā interesantu piedzīvojumu, lai paskaidrotu kāpēc vispār ir svarīgi mācītie burtus rakstīt un lasīt, esmu izmantojusi R. Kiplinga stāstu"Kā radusies pirmā vēstule" no krājuma ''Blēņu stāsti maziem bērniem''.

 Man ir vecais 1969. gada izdevums, bet gan jau ir arī jaunāks.Iedvesmojoties no šī stāsta, piedzīvojumi var izvērsties visas vasaras garumā. Jūs varat atstāt zīmētas  zīmītes mājās palicējiem, kad dodaties makšķerēt, sūtīt vēstules un ielūgumus kaimiņiem uz pēcpusdienas leļļu lugu vai limonādes dzeršanas sacensībām utt., utt. Ieinteresējiet savu mazo par rakstītas (pagaidām gan tā ir tikai zīmēta) ziņas nodošanu. Galu galā, ja spējat būt azartisks, šādi varat sarakstīties arī ar saviem darba kolēģiem.Vasara taču ir priekpilna! Varbūt der pārliecināties arī par savu vīru, vai viņš vēl vispār jūs saprot...!?
Ja esat vērīgs pret savu bērnu, tad šādu dabisku attīstības soli varbūt esat arī jau pamanījuši , kad jums tiek iedota papīra lapa, kas apzīmēta ar dažādiem ķeburiem, burtu formām, ķekšiem. Lepnais ziņas autors jums to sniedz un pavēl:" Lasi!''
Jūsu lolojums tikai atdarina redzēto - viņš raksta. Un ja jūs to nemākat izlasīt, tad- vai manu vai- cik jums daudz vēl jāmācās!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

                            

                                  Ko darīt, lai tiktu uz skolu?

Mūsu Anna šogad pabeidza 6. klasi. Mājmācībā. Viņai mājmācību nav ieteikuši ārsti (kaut arī mūsu dakterīte Inese mūs iedrošina un visādi atbalsta).Nē, Annas mammai ir " pārāk  liela", brīvdomātājas galva. (Mjā, varbūt ārsts ir vajadzīgs manai galvai?). Garais ievads ir kā paskaidrojums, kāpēc "Annas skolā" tik ilgi neviens nebija atrodams. Mājmācībnieki jau neiet uz skolu katru dienu.

                                 Mājmācības" klases'' telpas ir diezgan daudzveidīgas.

                      
                              Arī skolnieki sanāk dažnedažādi.
                                         

                                         Toties prieks par notiekošo ir visiem.

                              Pusdienu maizīte arī jāgādā pašiem.

                              Mmm.... smaržo un garšo daudz labāk kā skolas ēdnīcā!

                      Auniem tiek kāds auzu kārums, tā teikt desertā pēc dienišķās zāles.

   Un tad sekoja vēl viena stunda- piedzīvojums. Gluži kā valdorfpedagoģijas paraugstunda, jo piedzīvotais un redzētais Annu tā sajūsmināja!

 Auni bija krietnu laiku ēduši, kad atnāca pie mūsu galda un apgūlās. Te viss aitu atgremošanas process bija skaidrāk par skaidru nodemonstrēts.
Anna jautāja:'' Ko viņi tur gremo? Kas viņiem tajos vaigos?"
 Atbildēju:"' Skaties!"'
Ja rodas izdevība - pavērojiet, tas ir patiesi aizraujoši. Aitas vaigi piepildās. tas tiek cītīgi gremots pa muti. Tam seko rīšanas process un tad, no vēdera gala ar spazmātisku kustību,mutē atkal nonāk barība, kas jāsagremo.
Anna ar šiem vērojumiem aizrāvusies jau trēšo dienu. No rīta ceļas ar teikumu:" Jāiet pie aitām, skatīties kā atgremo. Tas ir tā , it kā man būtu nopirkta jauna rotaļlieta," smejas un aizskrien. 
Es domāju, mācību procesā - kuņģa uzbūve atgremotājdzīvniekiem - nekādas problēmas vairs neradīsies.



Patiesībā blogu izveidojām ar domu - iepazīstināt ar " Asniņa" ikdienu un tādējādi stāstīt par pedagoģiskām idejām un centieniem. Paliekot bez bērnudārza, īsti nevarēju atrast pamatu uz kā balstīt  bloga saturisko virzību. Taču meiteņu (lasi - mammu) pamudināta -stāsti, stāsti- esmu atradusi veidu, kā skoloties " Annas skolā". Stāstīšu un rādīšu - ko darīt, lai tiktu uz skolu. 

Nākamajā reizē -par burtiem. Jā, tieši vasaras laiciņā, ir tik jauki burtoties. 

 

Sveiki Jaunajā gadā!
 Jauns gads ar jaunām domām un darbiem. Svētki tik svētīgi un mierīgi izbaudīti, priecājoties vienam par otru, par kopā pavadīto laiku, par sarunām,par smiekliem un jociņiem, par sirsnīgiem brīžiem, kad asaras sariešas acīs.Par šo kopā pavadīto laiku, kurā pasaule nevarēja joņot galvu reibinošā ātrumā un diktēt savus noteikumus. Un šīs  2 nedēļas būs devušas mums abiem ar vīru un mūsu bērniem spēku strādāt nākošo gada posmiņu.

                                   Kāpēc gan Adventa vainagā vienmēr jāievieto sveces?

                                   Mūsu kaķis tur ievietojas pats.
Mums katram dzīvē veicami savi uzdevumi. Un, ja ceļš ir Dieva svētīts, tad vienkārši - viss notiek, kā pasakās, kur kamolītis rit uz priekšu un tev atliek vien teciņus skriet pakaļ.Vecajā gadā palikušas skumjas par trīsgadīgo skoliņu un deviņgadīgo ''Asniņu'', kuru vienkārši vairs nav. Bet ir mani bērni, es un mums jāturpina augt. ''Annas skola'' bija iedevusi man brīvdienas, jo dators vairāk atradās labotavā , nekā mājās. Tas , droši vien tāpēc, lai nesarakstu kaut ko lieku. Un šajā, no kompītera brīvajā laikā, mēs ražojām ''kūkas'', jo kuru gan interesē izglītošanās, ja var ''kūkot''.

                                   Kūkas bija visās iespējamās vietās.

                                            Šīs tādas meiteņu kūciņas, mazajām princesītēm.

                                         Varbūt kādu šokolādaināku?

                                      Kūciņas pildītas ar piparkūkām, žāvētiem dārza labumiem
                                      un šokolādītēm tika dāvanās visiem, visiem.

Bet ja jums jau saldumu ir gana un esat gatavi teikt: ''Paldies par kūkām!'', tad var jau arī nopietnāk, tā , lai pelēkajām šūniņām arī ir ko'' sagremot''.

''Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši,tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija  izzinājis.
Tad piepildījās pravieša Jeremija runātie vārdi :''Brēkšana bija dzirdama , daudz raudu un vaimanu; Rachele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.''
                                                                                               Mateja evanģelijs 2. nod.16.-18. pants.
Ja nu galīgi nav saprotams, par ko ir šis stāsts, tad ir vērts to izlasīt plašāk par citātu, lai uztvertu domu. Bet šī ir viena no realitātēm notikumam, kuru mēs izdziedam ar aizkustinājumu ''Klusa nakts, svēta nakts". Eglīte izsmaržo, dāvanas saņemtas, Ziemassvētki galā.Padarīts. bet ļaunais nesnauž, ir piedzimis Jauns Ķēniņš, kas apdraudēs ļaunā valstību.Mums grūti to pat iedomāties, ka varas vīri vienkārši iebrūk kādā pilsētiņā un mūsu acu priekšā nogalina bērnus. Jā , tik acīm redzamai vardarbībai būtu kāda rezonanse, bet šo 2000 gadu laikā arī ļaunums ir tapis gudrāks un rafinētāks noziedznieks. Viņš neiznīcina bērnus fiziski, tagad viņam ir ieroči ar ko iznīcināt bērnu dvēseles.
Un to ieraudzīt ir daudz grūtāk,jābūt (šoreiz domāju mūs- vecākus) uzmanīgiem katru brīdi, katrā mūsu bērnu darbībā. Mēs tiekam noslogoti vajadzīgos un nevajadzīgos darbos,atņemot mums laiku, spēku un mīlestību, ko varētu veltīt bērniem. Valsts vīri, mediji, reklāmisti nosaka mūsu standartus,kuiem mēs, nezin kāpēc, cenšamies sekot.Bērniem tādā un tāda vecumā noteikti jāzin tas un tas, tev vislabāk jāguļ uz šī matrača un jāskalo veļa ar vislabāko skalotāju, ja dzersi šo minerālūdeni, tabletes un bērnu pie skolas datora sēdināsi jau tikko viņš mācēs sēdēt, TAD..........
Tad ļaunais varēs viņu vadīt, kā patstāvīgi nedomājošu, ar pulti vadāmu cilvēciņu, kurš ir gatavs izpildīt visas dotās direktīvas. Pēc iespējas mazāk nodarboties ar mūziku un patiesu muzicēšanu (muzicēšana notiekti nav darba burtnīcas krāsošana vai dziedāšana mūz. diska pavadījumā), pēc iespējas mazāk darboties ar krāsām , materiāliem, iepazīt darbošanos mākslā un vispār labā NEKO neradīt. Šo virzienu jau pilnā gaitā realizē mūsu izglītības sistēma.Visiem ir jābūt vienādiem, jo darba burtnīcā pareizā atbilde ir tikai viena.BET Salamans mums māca:
''Pāri visam, kas jāsargā,sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!''  
                                                                                           Salamana pamaācības 4:23
 Un mums palīdzībai un drosmei ir kāds jauns līdzeklis

Vienkārši izlasi, varbūt tā kļūst par tavu rokasgrāmatu un drosmes ''kapsulu''(kurš tādu apēd , kļūst drosmīgs).Tā kā esmu zaudējusi savu divu gara bērnu fiziskās izpausmes( skoliņu un bērnudārzu), tad šī grāmata man ir palīdzējusi celties un turpināt. Paldies arī Leldei, Agatei,Kristīnei par atbalstu, lai izglābtos arī mans gars. PALDIES.

Otrdiena-meža diena!

"Asniņa"ikdienas norises balstās uz " trīs vaļiem". Pirmais no tiem - kristietība, otrais -  valdorfpedagoģijas pamatprincipi  un trešais - Zviedrijā radīta bērnu izglītošanas sistēma, ko vienkāršoti varētu nosaukt par dzīvi brīvā dabā jeb laukā dzīvošanos jebkuros laika apstākļos. Savulaik rakstīju projektu, un sadarbībā ar Ziemeļvalstu biroju, Zviedrijas un Norvēģijas bērnudārzos un skolās mācījos "dzīvot brīvā dabā jebkuros laika apstākļos"...... Un nu jau visā pasaulē attīstījusies dzīvelīga "ārā dzīvotāju" kustība. Un gluži kā ar valdorfpedagoģiju, šī kustība ir izplatījusies pa visu pasauli, rezonansi iegūstot pat Japānā, Krievijā par "veco'' Eiropu pat nerunājot.(ja ir interese var interneta plašumos pameklēt zviedru nosaukumu -I Ur och Skur.)Mūsdienu mazuļi ir tie, kas lems nākotni, tādēļ zviedri tālredzīgi nodarbojas ar izglītību un izveido mācību sistēmu. Sistēmas pamatā kāpnes pa kurām kāpjot augšup bērni mācās:

1. būt dabā, jo dabā bērni attīstās dabīgi- balansē, ložņā, lēkā, kāpj kokos .Turklāt katru dienu daba ir citāda. Var mācīties vērot, salīdzināt, brīnīties un priecāties.
2. piedzīvot un vērot dabu;
3. saprast dabu;
4. kā cilvēks ietekmē dabu;
5. kā sargāt dabu(visbiežāk no cilvēkiem);
6. kā ietekmēt dabu.

Tā, uzraušoties pa šīm kāpnītēm un nokļūstot Vides ministrijā, vismaz ir cerība, ka cilvēkam ir apjausma KO DARĪT. Zviedrijā izstrādāti mācību materiāli un simtiem lietu, lai droši dotos dabā(apģērbi un apavi), vērotu(palielināmie stikli, trauciņi utt.), mācītos(ielaminēti māc.materiāli, instrumenti utt.) un pat ēšanai un dzeršanai ērti un izturīgi trauki,kurus parocīgi piestiprināt mugursomām. Vēl ir arī palīgi, kas palīdz iepazīt dabu -Skogmulle, latviski nosaukts par Mulli. Meža cilvēciņš ar saviem draugiem-Laxe, kas atbild par ūdeņiem un arī atbildīgais par kosmosu(baidos, ka nepareizi uzrakstīšu vārdu, tāpēc paliks anonīms).

Arī mēs katru otrdienu, neraugoties uz laika apstākļiem, dodamies uz mežu. Un kārtējo reizi mūs sagaidīja "draudzīgā" vide.

Vasaras laikā te tapis arī galdiņš ar soliem,bet....

Kad pirms deviņiem gadiem uzsākām savas meža gaitas, kopā ar vecākiem iztīrījām visas piemēslotās bumbu bedres, atkritumu izgāztuves. Tā mācījāmies, kas mežā ir dabisks atradums(sēnes, čiekuri, lapas,zari u.c.) un kam te noteikti nevajadzētu atrasties(paši varat iedomāties.....)
Tādēļ uz mežu ņemam līdzi lielos meža ratus, maisus un grābekļus. Var tikai apbrīnot bērnu pacietību reizi no reizes ATKAL tīrīt un kopt.

Tā nu mēs ar pilniem ratiem dodamies mājup.Bet ne jau vienmēr rati izmantoti tikai šādām vajadzībam. Dažkārt ratos mājupceļā guļ kāds "tuntuļu Jurītis",jo meža ceļš ir izrādījies tik nogurdinošs.

Bet mežā notiek arī daudz saistošākas lietas, piemēram, zivju makšķerēšana,

dzimšanas dienas svinības,

dažnedažādu būdu, eju u.c. celtniecība.

Nobiegumā vēl tikai mazs valodas jociņš, kas izveidojās latviskojot Mulles tēlu. Mums mājās ir speciālās meža bļodiņas, kuras mani bērni, sākumā pat nesapratuši valodas joku, sauca par muļļu bļodām. Neraugoties uz nesimpātisko iesauku, trauki ir lieli, ērti un ,galvenais, ceļojumā gatavotais ēdiens tajos VIENMĒR garšo izcili!

Te Līga Šaule. Esmu 3 bērnu mamma. Haralds (2 gadi) šobrīd ir Asniņš. Helēna (7 gadi) ir uzsākusi skolas gaitas, tāpēc nu var saukties par Lakstiņu. Eduards (11 gadi) jau ir piektklasnieks, tāpēc dēvējams par Veco Lakstu. 

Ar "Asniņu" esam kopā kopš pirmās bērnudārza pastāvēšanas dienas.Daudz klausījušies, mācījušies, kopā darījuši un piedzīvojuši. Tāpēc ir ar ko padalīties. Šoreiz par rotaļlietām.

Vai jūs zināt, kas ir attēlā redzamais priekšmets? Rokdarbniecēm vajadzētu atpazīt. Tas ir ļoti bieza kartona konuss, uz kura tin dziju. To pēc dzijas izlietošanas var izmest atkritumos vai izmantot kā iekuru. Tikai ne tajās mājās, kurās dzīvo divgadnieki! Šajā gadījumā nākas piedzīvot brīnumainās pārvērtības.

Reiz šāds konuss vakarā pēc adīšanas man bija palicis uz galda. Oho, kāds atradums otrā rītā tas bija manam divgadniekam. Nākamās nedēļas laikā šim, manuprāt, atkritumam tika atrasti fantastiski pielietojumi.

 Izrādījās, ka

pieliekot ar spico galu pie mutes, tas ir mikrofons,

viena rokas kustība – un tā jau ir taurīte,

paceļam pie acs un varam lūkoties tālskatī,

uzliekam uz galvas – ir cepurīte,

iebāžam tajā roku – esam tikuši pie cimda,

pagriežam otrādi un ieliekam iekšā no mammas dziju groza nočiepto kamolu –  saldējums.

Kad pēc laiciņa Haralds savā īpašumā ieguva otru šādu lietu, tad rotaļa uzņēma jaunus apgriezienus, jo nu varēja būt zaķis ar divām ausīm vai badīgā kaza.

Bērnu ārste M.Gloklere savā grāmatā „Bērns" raksta:  "Bieži lietotās, viltīgi iecerētās un "pabeigtās" gatavās rotaļlietas neatstāj vietu fantāzijai. Rūpnieciski izgatavoto rotaļlietu tehniskās iespējas un radītie gaismas efekti, kaut gan ir fascinējoši, bērnu atstāj pasīva vērotāja lomā, nevis attīsta līdzdarbošanos."

Bērns mācās atdarinot. Savās rotaļās viņš atdarina to, ko ikdienā redz un piedzīvo. Par neatņemamu mūsu, pieaugušo, dzīves daļu ir kļuvuši mobilie telefoni. Bērnu, arī pavisam mazu, rotaļās tā ir svarīga detaļa. Lai šo vajadzību apmierinātu, mēs varam doties uz veikalu un nopirkt rozā, spožu, ar mūziku utt. Ķīnā ražotu plastmasas izstrādājumu. Bet varam iet citu ceļu un piedzīvot, ka bērns par baltu velti pats sev var sarūpēt mobilo telefonu. Paskatieties uzmanīgi sev apkārt! Tie taču pat pa zemi mētājas! Istabā – plakanais koka klucītis no kluču groza, etiķete no tēta jaunajām zeķēm (šis modelis ir īpaši labs, jo atlokāms). Laukā – koka miza, pagales šķila, akmens utt. Un nu vairs nav jāuztraucas, vai, santīmus vērtais  izstrādājums nesatur kaitīgas sastāvdaļas, bet tikai un vienīgi jāpriecājas. Par ko? Jūsu bērnam tiek atdzīvināta fantāzija, viņa rociņas sajūt un mācās atšķirt gludo, auksto akmens telefonu no raupjā, varbūt mitrā un atskabargainā  koka modeļa. Tās ir rotaļlietas, kuras pieejamas visiem un vienmēr. Un, ja jūs, mīļie vecāki, nekas no iepriekš minētā nav pārliecinājis, tad ņemiet vērā faktu, ka šīs rotaļlietas ir draudzīgas ne tikai dabai un bērnam, bet arī jūsu maciņam.

Piektdienas kadrs

Laimīgu Jauno gadu!

Šoreiz sākšu ar dzejnieka vārdiem. VIKS  Faraonu dārgumi:
                    Putni laiž uz dienvidiem,
                    bērni jož uz klasi.
                    Klase - tas ir kontinents
                    starp dārziņu un pasi.
                  .........
                           Faraonu dārgumi,
                           citā vārdā - prātiņš,
                           jo bez tā tu paliksi
                           bumbiņa un kātiņš.
                                                   Bumbiņu var paspārdīt,
                                                   pārlaužams ir kātiņš,
                                                   bet pamēģini izdarīt

                                                   kaut ko tam , kam prātiņš.

                                       Mēģināji? Dabūji?
                                       Tikai vilka pasi.
                                       Tāpēc labāk skolā nāc,
                                       labāk nāc uz klasi.

"Asniņā" skološanās sākas ar darbošanos virtuvē.Darbinieku gan nav daudz, jo lielākā daļa ir devusies līdzi brāļiem vai māsām uz skolu svinīgajiem brīžiem. Taču kādam ir arī jāgādā, lai svētku mielasts ir gatavs.

           
                  Un, lūk, galds jau klāts!

                                            Arī ēdāji nav ilgi jāgaida.

Kad "uzkodas" bija pievārētas, skolas bērni sagaidīti (daļa izaugušo "asniņu'" pirmajā skolas dienā joprojām iegriežas bērnudārzā, lai kopīgi ēstu kūku, palielītos- cik katrs izaudzis vasaras laikā, kādi jaunumi sagaidījuši skolā),tad laiks ciemoties un mieloties pa īstam. Atkalredzēšanās prieks bija tik liels (vai arī izsalkums bija varens), ka veselo kūku neviens neattapa nofotografēt, tomēr pēdējo gabaliņu paspējām iemūžināt.

Pēc ēšanas kārtīgs latvietis dodas.....atkal uz veikalu, lai domātu par rītdienu.

Kamēr mazie darbojas , lielie jau var pārspriest skolas ziņas. Ir interesanti vērot, kā saglabājas bērnu attiecības arī tad, kad viņi izaug  .Nākot dārziņā vecuma starpība ir diezgan liela, mazākajiem 2-3 gadi, bet lielākajiem jau 7. Taču ikdienā to tik izteikti nemaz nemana,jo lielie palīdz mazajiem, bet mazie ar apbrīnu skatās uz lielajiem un mācās, un mācās, un mācās...Ne jau tikai tās labās un pareizās lietas! Bet skolas laikā atšķirība tik pamanāma. Kurš jau 5. klasē, kurš tikai 1.

Laimīgu jauno skolas gadu lielie un mazie "asniņi"! Īpaši jau mazie,jo Saldus novada domei  jaunajā sasaukumā alternatīvas  pedagoģijas izglītības iestāde vairs nešķiet vajadzīga. Protams, ja vecāki grib kaut ko" ekskluzīvu'" saviem bērniem, tad viņi varēs maksāt paši par savu bērnu "īpašajām" vajadzībām, jo domnieku uzdevums taču ir rūpēties par pašvaldības ēkām! Citādāki bērni nemaz nedrīkst būt ,jo mūsu izglītības sistēmā  katram jautājumam ir tikai viena pareizā atbilde. Neiedomājies būt radošs un situāciju atrisināt pats pēc sava prāta. Tomēr ,tie kuri vēl spēj fantazēt, iedomājieties , kā attīstījusies būtu mūsu zemīti pēdējos 20 gadu laikā,ja drosmīgie, radošie un uzņēmīgie būtu varējuši realizēt savas ieceres. Un apkārtējie, mēs visi , palīdzētu to īstenot. Kaut tikai mazliet, mazlietiņ. Atbalstītu, uzmundrinātu, paslavētu. Laimīgu skolas gadu!