trešdiena, 2014. gada 23. jūlijs

                          B  u  r  t  o  š  a  n ā  s.


 Pieaugušais cilvēks prot darīt daudz un dažādas lietas, ko neprot un nevar izdarīt mazais cilvēks.Un skola ir tā vieta,kur to varētu iemācīties.

Pieaugušajiem ir grāmatas un viņi PROT lasīt. Lielie prot arī rakstīt. Viņi var uzrakstīt dažādas lietas - vēstules, zīmītes,grāmatas.

Un gadu gadiem veidoti stereotipi mums, kā pirmo jautājumu nākamajam skolnieciņam, liek paprasīt:" Vai tad lasīt jau proti?"             Un kā tad pašiem ar to lasīšanu? Kuru grāmatu pēdējo esi izlasījis pats? Šobrīd gandrīz 70% vidusskolēnu lasīšanas prasmes ir ZEM vidējā līmeņa..., bet mazajiem joprojām vēl jautājam:" Vai lasīt jau proti?" Kas mums liek ar stumšanu un dzīšanu bērniem burtus pazīt arvien agrīnākā vecumā? Ar lielu lepnumu paziņot -mans bērns jau 3 gadu vecumā pazīst visus burtus! Nu un tad, ko viņš  3 gadu vecumā iesāks ar šiem burtiem? Visšausminošākā manas bērnības atmiņa ir par mūsu attālu radu bērnu, kurš 3 gadu vecumā lasīja noplēšamā kalendāra lapiņas katrā radu satikšanās reizē, tika izrādīta kā tāds cirka zvēriņš, jo zināja no galvas kādi vārdi ierakstīti katrā no datumiem. Man bija mazliet bail no tā , ko redzēju. Mamma ar milzu centību stūķēja viņā visāda veida zinības. Nekādu spēļu, mantiņu, smieklu - tikai mācības. Uzstāšanās spozmes apvītais stāsts beidzās ratiņkrēslā, ....13 gadu vecumā. 

Valdorpedagoģija mani vienmēr saistījusi ar to, ka visam notiekošajam ir savs pamatojums un izskaidrojums. Arī burtošanai. Rakstu izcelsmes vēsture meklējama Ēģiptē, kur veidoja vienkāršotus zīmējumus, lai aprakstītu kādu jēdzienu.No šiem zīmējumiem izveidoja rakstu, vēstījumu. Piemēram, skaņa M tika apzīmēta ar augšlūpas izskatu

                                  Ja to mēģinātu uzzīmēt:

 

 ...nonākam pie  M. Mute. Kāds tēls vai tēlaini attainots jēdziens mums  ''uzdāvina'' burtu.Šādā veidā abstraktās burtu zīmes rotaļas veidā nonāk arī pie mūsu bērniem. No kāda vecāku izdomāta stāsta, interesanti izauguša koka, zivs.... no tūktošiem ikdienas sīkumu,kas ir mums blakus. Tikai pieaugušajam jāiemācās skatīties no otras puses. Nevis sev pazīstamos burtus ieraudzīt kaut kur apkārtnē, bet kādu jauku stāstu un, beigās, arī burtu mums varētu izstāstīt mūsu apkārtējā dzīve un notikumi.

Kā interesantu piedzīvojumu, lai paskaidrotu kāpēc vispār ir svarīgi mācītie burtus rakstīt un lasīt, esmu izmantojusi R. Kiplinga stāstu"Kā radusies pirmā vēstule" no krājuma ''Blēņu stāsti maziem bērniem''.

 Man ir vecais 1969. gada izdevums, bet gan jau ir arī jaunāks.Iedvesmojoties no šī stāsta, piedzīvojumi var izvērsties visas vasaras garumā. Jūs varat atstāt zīmētas  zīmītes mājās palicējiem, kad dodaties makšķerēt, sūtīt vēstules un ielūgumus kaimiņiem uz pēcpusdienas leļļu lugu vai limonādes dzeršanas sacensībām utt., utt. Ieinteresējiet savu mazo par rakstītas (pagaidām gan tā ir tikai zīmēta) ziņas nodošanu. Galu galā, ja spējat būt azartisks, šādi varat sarakstīties arī ar saviem darba kolēģiem.Vasara taču ir priekpilna! Varbūt der pārliecināties arī par savu vīru, vai viņš vēl vispār jūs saprot...!?
Ja esat vērīgs pret savu bērnu, tad šādu dabisku attīstības soli varbūt esat arī jau pamanījuši , kad jums tiek iedota papīra lapa, kas apzīmēta ar dažādiem ķeburiem, burtu formām, ķekšiem. Lepnais ziņas autors jums to sniedz un pavēl:" Lasi!''
Jūsu lolojums tikai atdarina redzēto - viņš raksta. Un ja jūs to nemākat izlasīt, tad- vai manu vai- cik jums daudz vēl jāmācās!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

                            



otrdiena, 2014. gada 15. jūlijs

                                  Ko darīt, lai tiktu uz skolu?

Mūsu Anna šogad pabeidza 6. klasi. Mājmācībā. Viņai mājmācību nav ieteikuši ārsti (kaut arī mūsu dakterīte Inese mūs iedrošina un visādi atbalsta).Nē, Annas mammai ir " pārāk  liela", brīvdomātājas galva. (Mjā, varbūt ārsts ir vajadzīgs manai galvai?). Garais ievads ir kā paskaidrojums, kāpēc "Annas skolā" tik ilgi neviens nebija atrodams. Mājmācībnieki jau neiet uz skolu katru dienu.


                                 Mājmācības" klases'' telpas ir diezgan daudzveidīgas.




                      
                              Arī skolnieki sanāk dažnedažādi.
                                         


                                         Toties prieks par notiekošo ir visiem.


                              Pusdienu maizīte arī jāgādā pašiem.


                              Mmm.... smaržo un garšo daudz labāk kā skolas ēdnīcā!


                      Auniem tiek kāds auzu kārums, tā teikt desertā pēc dienišķās zāles.

   Un tad sekoja vēl viena stunda- piedzīvojums. Gluži kā valdorfpedagoģijas paraugstunda, jo piedzīvotais un redzētais Annu tā sajūsmināja!







 Auni bija krietnu laiku ēduši, kad atnāca pie mūsu galda un apgūlās. Te viss aitu atgremošanas process bija skaidrāk par skaidru nodemonstrēts.
Anna jautāja:'' Ko viņi tur gremo? Kas viņiem tajos vaigos?"
 Atbildēju:"' Skaties!"'
Ja rodas izdevība - pavērojiet, tas ir patiesi aizraujoši. Aitas vaigi piepildās. tas tiek cītīgi gremots pa muti. Tam seko rīšanas process un tad, no vēdera gala ar spazmātisku kustību,mutē atkal nonāk barība, kas jāsagremo.
Anna ar šiem vērojumiem aizrāvusies jau trēšo dienu. No rīta ceļas ar teikumu:" Jāiet pie aitām, skatīties kā atgremo. Tas ir tā , it kā man būtu nopirkta jauna rotaļlieta," smejas un aizskrien. 
Es domāju, mācību procesā - kuņģa uzbūve atgremotājdzīvniekiem - nekādas problēmas vairs neradīsies.



Patiesībā blogu izveidojām ar domu - iepazīstināt ar " Asniņa" ikdienu un tādējādi stāstīt par pedagoģiskām idejām un centieniem. Paliekot bez bērnudārza, īsti nevarēju atrast pamatu uz kā balstīt  bloga saturisko virzību. Taču meiteņu (lasi - mammu) pamudināta -stāsti, stāsti- esmu atradusi veidu, kā skoloties " Annas skolā". Stāstīšu un rādīšu - ko darīt, lai tiktu uz skolu. 

Nākamajā reizē -par burtiem. Jā, tieši vasaras laiciņā, ir tik jauki burtoties. 

 
Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...