B u r t o š a n ā s.
Pieaugušais cilvēks prot darīt daudz un dažādas lietas, ko neprot un nevar izdarīt mazais cilvēks.Un skola ir tā vieta,kur to varētu iemācīties.
Pieaugušajiem ir grāmatas un viņi PROT lasīt. Lielie prot arī rakstīt. Viņi var uzrakstīt dažādas lietas - vēstules, zīmītes,grāmatas.
Un gadu gadiem veidoti stereotipi mums, kā pirmo jautājumu nākamajam skolnieciņam, liek paprasīt:" Vai tad lasīt jau proti?" Un kā tad pašiem ar to lasīšanu? Kuru grāmatu pēdējo esi izlasījis pats? Šobrīd gandrīz 70% vidusskolēnu lasīšanas prasmes ir ZEM vidējā līmeņa..., bet mazajiem joprojām vēl jautājam:" Vai lasīt jau proti?" Kas mums liek ar stumšanu un dzīšanu bērniem burtus pazīt arvien agrīnākā vecumā? Ar lielu lepnumu paziņot -mans bērns jau 3 gadu vecumā pazīst visus burtus! Nu un tad, ko viņš 3 gadu vecumā iesāks ar šiem burtiem? Visšausminošākā manas bērnības atmiņa ir par mūsu attālu radu bērnu, kurš 3 gadu vecumā lasīja noplēšamā kalendāra lapiņas katrā radu satikšanās reizē, tika izrādīta kā tāds cirka zvēriņš, jo zināja no galvas kādi vārdi ierakstīti katrā no datumiem. Man bija mazliet bail no tā , ko redzēju. Mamma ar milzu centību stūķēja viņā visāda veida zinības. Nekādu spēļu, mantiņu, smieklu - tikai mācības. Uzstāšanās spozmes apvītais stāsts beidzās ratiņkrēslā, ....13 gadu vecumā.
Valdorpedagoģija mani vienmēr saistījusi ar to, ka visam notiekošajam ir savs pamatojums un izskaidrojums. Arī burtošanai. Rakstu izcelsmes vēsture meklējama Ēģiptē, kur veidoja vienkāršotus zīmējumus, lai aprakstītu kādu jēdzienu.No šiem zīmējumiem izveidoja rakstu, vēstījumu. Piemēram, skaņa M tika apzīmēta ar augšlūpas izskatu
Ja to mēģinātu uzzīmēt:
...nonākam pie M. Mute. Kāds tēls vai tēlaini attainots jēdziens mums ''uzdāvina'' burtu.Šādā veidā abstraktās burtu zīmes rotaļas veidā nonāk arī pie mūsu bērniem. No kāda vecāku izdomāta stāsta, interesanti izauguša koka, zivs.... no tūktošiem ikdienas sīkumu,kas ir mums blakus. Tikai pieaugušajam jāiemācās skatīties no otras puses. Nevis sev pazīstamos burtus ieraudzīt kaut kur apkārtnē, bet kādu jauku stāstu un, beigās, arī burtu mums varētu izstāstīt mūsu apkārtējā dzīve un notikumi.
Kā interesantu piedzīvojumu, lai paskaidrotu kāpēc vispār ir svarīgi mācītie burtus rakstīt un lasīt, esmu izmantojusi R. Kiplinga stāstu"Kā radusies pirmā vēstule" no krājuma ''Blēņu stāsti maziem bērniem''.
Ja esat vērīgs pret savu bērnu, tad šādu dabisku attīstības soli varbūt esat arī jau pamanījuši , kad jums tiek iedota papīra lapa, kas apzīmēta ar dažādiem ķeburiem, burtu formām, ķekšiem. Lepnais ziņas autors jums to sniedz un pavēl:" Lasi!''
Jūsu lolojums tikai atdarina redzēto - viņš raksta. Un ja jūs to nemākat izlasīt, tad- vai manu vai- cik jums daudz vēl jāmācās!
paldies tev par šo ierakstu, ka arī par šo blogu!
AtbildētDzēstes uz burtošanu skatos īzī, bez stresa :-)
Mēs daudz spēlējamies ar burtiem, un ja vecākiem ir vēlme uz nestandarta pieeju standarta lietām, tad gan process, gan rezultāts sanāks ļoti īpašs!