Otrdiena-meža diena!

"Asniņa"ikdienas norises balstās uz " trīs vaļiem". Pirmais no tiem - kristietība, otrais -  valdorfpedagoģijas pamatprincipi  un trešais - Zviedrijā radīta bērnu izglītošanas sistēma, ko vienkāršoti varētu nosaukt par dzīvi brīvā dabā jeb laukā dzīvošanos jebkuros laika apstākļos. Savulaik rakstīju projektu, un sadarbībā ar Ziemeļvalstu biroju, Zviedrijas un Norvēģijas bērnudārzos un skolās mācījos "dzīvot brīvā dabā jebkuros laika apstākļos"...... Un nu jau visā pasaulē attīstījusies dzīvelīga "ārā dzīvotāju" kustība. Un gluži kā ar valdorfpedagoģiju, šī kustība ir izplatījusies pa visu pasauli, rezonansi iegūstot pat Japānā, Krievijā par "veco'' Eiropu pat nerunājot.(ja ir interese var interneta plašumos pameklēt zviedru nosaukumu -I Ur och Skur.)Mūsdienu mazuļi ir tie, kas lems nākotni, tādēļ zviedri tālredzīgi nodarbojas ar izglītību un izveido mācību sistēmu. Sistēmas pamatā kāpnes pa kurām kāpjot augšup bērni mācās:

1. būt dabā, jo dabā bērni attīstās dabīgi- balansē, ložņā, lēkā, kāpj kokos .Turklāt katru dienu daba ir citāda. Var mācīties vērot, salīdzināt, brīnīties un priecāties.
2. piedzīvot un vērot dabu;
3. saprast dabu;
4. kā cilvēks ietekmē dabu;
5. kā sargāt dabu(visbiežāk no cilvēkiem);
6. kā ietekmēt dabu.

Tā, uzraušoties pa šīm kāpnītēm un nokļūstot Vides ministrijā, vismaz ir cerība, ka cilvēkam ir apjausma KO DARĪT. Zviedrijā izstrādāti mācību materiāli un simtiem lietu, lai droši dotos dabā(apģērbi un apavi), vērotu(palielināmie stikli, trauciņi utt.), mācītos(ielaminēti māc.materiāli, instrumenti utt.) un pat ēšanai un dzeršanai ērti un izturīgi trauki,kurus parocīgi piestiprināt mugursomām. Vēl ir arī palīgi, kas palīdz iepazīt dabu -Skogmulle, latviski nosaukts par Mulli. Meža cilvēciņš ar saviem draugiem-Laxe, kas atbild par ūdeņiem un arī atbildīgais par kosmosu(baidos, ka nepareizi uzrakstīšu vārdu, tāpēc paliks anonīms).

Arī mēs katru otrdienu, neraugoties uz laika apstākļiem, dodamies uz mežu. Un kārtējo reizi mūs sagaidīja "draudzīgā" vide.

Vasaras laikā te tapis arī galdiņš ar soliem,bet....

Kad pirms deviņiem gadiem uzsākām savas meža gaitas, kopā ar vecākiem iztīrījām visas piemēslotās bumbu bedres, atkritumu izgāztuves. Tā mācījāmies, kas mežā ir dabisks atradums(sēnes, čiekuri, lapas,zari u.c.) un kam te noteikti nevajadzētu atrasties(paši varat iedomāties.....)
Tādēļ uz mežu ņemam līdzi lielos meža ratus, maisus un grābekļus. Var tikai apbrīnot bērnu pacietību reizi no reizes ATKAL tīrīt un kopt.

Tā nu mēs ar pilniem ratiem dodamies mājup.Bet ne jau vienmēr rati izmantoti tikai šādām vajadzībam. Dažkārt ratos mājupceļā guļ kāds "tuntuļu Jurītis",jo meža ceļš ir izrādījies tik nogurdinošs.

Bet mežā notiek arī daudz saistošākas lietas, piemēram, zivju makšķerēšana,

dzimšanas dienas svinības,

dažnedažādu būdu, eju u.c. celtniecība.

Nobiegumā vēl tikai mazs valodas jociņš, kas izveidojās latviskojot Mulles tēlu. Mums mājās ir speciālās meža bļodiņas, kuras mani bērni, sākumā pat nesapratuši valodas joku, sauca par muļļu bļodām. Neraugoties uz nesimpātisko iesauku, trauki ir lieli, ērti un ,galvenais, ceļojumā gatavotais ēdiens tajos VIENMĒR garšo izcili!

Te Līga Šaule. Esmu 3 bērnu mamma. Haralds (2 gadi) šobrīd ir Asniņš. Helēna (7 gadi) ir uzsākusi skolas gaitas, tāpēc nu var saukties par Lakstiņu. Eduards (11 gadi) jau ir piektklasnieks, tāpēc dēvējams par Veco Lakstu. 

Ar "Asniņu" esam kopā kopš pirmās bērnudārza pastāvēšanas dienas.Daudz klausījušies, mācījušies, kopā darījuši un piedzīvojuši. Tāpēc ir ar ko padalīties. Šoreiz par rotaļlietām.

Vai jūs zināt, kas ir attēlā redzamais priekšmets? Rokdarbniecēm vajadzētu atpazīt. Tas ir ļoti bieza kartona konuss, uz kura tin dziju. To pēc dzijas izlietošanas var izmest atkritumos vai izmantot kā iekuru. Tikai ne tajās mājās, kurās dzīvo divgadnieki! Šajā gadījumā nākas piedzīvot brīnumainās pārvērtības.

Reiz šāds konuss vakarā pēc adīšanas man bija palicis uz galda. Oho, kāds atradums otrā rītā tas bija manam divgadniekam. Nākamās nedēļas laikā šim, manuprāt, atkritumam tika atrasti fantastiski pielietojumi.

 Izrādījās, ka

pieliekot ar spico galu pie mutes, tas ir mikrofons,

viena rokas kustība – un tā jau ir taurīte,

paceļam pie acs un varam lūkoties tālskatī,

uzliekam uz galvas – ir cepurīte,

iebāžam tajā roku – esam tikuši pie cimda,

pagriežam otrādi un ieliekam iekšā no mammas dziju groza nočiepto kamolu –  saldējums.

Kad pēc laiciņa Haralds savā īpašumā ieguva otru šādu lietu, tad rotaļa uzņēma jaunus apgriezienus, jo nu varēja būt zaķis ar divām ausīm vai badīgā kaza.

Bērnu ārste M.Gloklere savā grāmatā „Bērns" raksta:  "Bieži lietotās, viltīgi iecerētās un "pabeigtās" gatavās rotaļlietas neatstāj vietu fantāzijai. Rūpnieciski izgatavoto rotaļlietu tehniskās iespējas un radītie gaismas efekti, kaut gan ir fascinējoši, bērnu atstāj pasīva vērotāja lomā, nevis attīsta līdzdarbošanos."

Bērns mācās atdarinot. Savās rotaļās viņš atdarina to, ko ikdienā redz un piedzīvo. Par neatņemamu mūsu, pieaugušo, dzīves daļu ir kļuvuši mobilie telefoni. Bērnu, arī pavisam mazu, rotaļās tā ir svarīga detaļa. Lai šo vajadzību apmierinātu, mēs varam doties uz veikalu un nopirkt rozā, spožu, ar mūziku utt. Ķīnā ražotu plastmasas izstrādājumu. Bet varam iet citu ceļu un piedzīvot, ka bērns par baltu velti pats sev var sarūpēt mobilo telefonu. Paskatieties uzmanīgi sev apkārt! Tie taču pat pa zemi mētājas! Istabā – plakanais koka klucītis no kluču groza, etiķete no tēta jaunajām zeķēm (šis modelis ir īpaši labs, jo atlokāms). Laukā – koka miza, pagales šķila, akmens utt. Un nu vairs nav jāuztraucas, vai, santīmus vērtais  izstrādājums nesatur kaitīgas sastāvdaļas, bet tikai un vienīgi jāpriecājas. Par ko? Jūsu bērnam tiek atdzīvināta fantāzija, viņa rociņas sajūt un mācās atšķirt gludo, auksto akmens telefonu no raupjā, varbūt mitrā un atskabargainā  koka modeļa. Tās ir rotaļlietas, kuras pieejamas visiem un vienmēr. Un, ja jūs, mīļie vecāki, nekas no iepriekš minētā nav pārliecinājis, tad ņemiet vērā faktu, ka šīs rotaļlietas ir draudzīgas ne tikai dabai un bērnam, bet arī jūsu maciņam.

Piektdienas kadrs

Laimīgu Jauno gadu!

Šoreiz sākšu ar dzejnieka vārdiem. VIKS  Faraonu dārgumi:
                    Putni laiž uz dienvidiem,
                    bērni jož uz klasi.
                    Klase - tas ir kontinents
                    starp dārziņu un pasi.
                  .........
                           Faraonu dārgumi,
                           citā vārdā - prātiņš,
                           jo bez tā tu paliksi
                           bumbiņa un kātiņš.
                                                   Bumbiņu var paspārdīt,
                                                   pārlaužams ir kātiņš,
                                                   bet pamēģini izdarīt

                                                   kaut ko tam , kam prātiņš.

                                       Mēģināji? Dabūji?
                                       Tikai vilka pasi.
                                       Tāpēc labāk skolā nāc,
                                       labāk nāc uz klasi.

"Asniņā" skološanās sākas ar darbošanos virtuvē.Darbinieku gan nav daudz, jo lielākā daļa ir devusies līdzi brāļiem vai māsām uz skolu svinīgajiem brīžiem. Taču kādam ir arī jāgādā, lai svētku mielasts ir gatavs.

           
                  Un, lūk, galds jau klāts!

                                            Arī ēdāji nav ilgi jāgaida.

Kad "uzkodas" bija pievārētas, skolas bērni sagaidīti (daļa izaugušo "asniņu'" pirmajā skolas dienā joprojām iegriežas bērnudārzā, lai kopīgi ēstu kūku, palielītos- cik katrs izaudzis vasaras laikā, kādi jaunumi sagaidījuši skolā),tad laiks ciemoties un mieloties pa īstam. Atkalredzēšanās prieks bija tik liels (vai arī izsalkums bija varens), ka veselo kūku neviens neattapa nofotografēt, tomēr pēdējo gabaliņu paspējām iemūžināt.

Pēc ēšanas kārtīgs latvietis dodas.....atkal uz veikalu, lai domātu par rītdienu.

Kamēr mazie darbojas , lielie jau var pārspriest skolas ziņas. Ir interesanti vērot, kā saglabājas bērnu attiecības arī tad, kad viņi izaug  .Nākot dārziņā vecuma starpība ir diezgan liela, mazākajiem 2-3 gadi, bet lielākajiem jau 7. Taču ikdienā to tik izteikti nemaz nemana,jo lielie palīdz mazajiem, bet mazie ar apbrīnu skatās uz lielajiem un mācās, un mācās, un mācās...Ne jau tikai tās labās un pareizās lietas! Bet skolas laikā atšķirība tik pamanāma. Kurš jau 5. klasē, kurš tikai 1.

Laimīgu jauno skolas gadu lielie un mazie "asniņi"! Īpaši jau mazie,jo Saldus novada domei  jaunajā sasaukumā alternatīvas  pedagoģijas izglītības iestāde vairs nešķiet vajadzīga. Protams, ja vecāki grib kaut ko" ekskluzīvu'" saviem bērniem, tad viņi varēs maksāt paši par savu bērnu "īpašajām" vajadzībām, jo domnieku uzdevums taču ir rūpēties par pašvaldības ēkām! Citādāki bērni nemaz nedrīkst būt ,jo mūsu izglītības sistēmā  katram jautājumam ir tikai viena pareizā atbilde. Neiedomājies būt radošs un situāciju atrisināt pats pēc sava prāta. Tomēr ,tie kuri vēl spēj fantazēt, iedomājieties , kā attīstījusies būtu mūsu zemīti pēdējos 20 gadu laikā,ja drosmīgie, radošie un uzņēmīgie būtu varējuši realizēt savas ieceres. Un apkārtējie, mēs visi , palīdzētu to īstenot. Kaut tikai mazliet, mazlietiņ. Atbalstītu, uzmundrinātu, paslavētu. Laimīgu skolas gadu!

Kā iesist naglu bez āmura, sašūt kleitu bez adatas.

Jeb kā dzīvot blogpasaulē bez fotoaparāta? Vakar devāmies mazā Kurzemes ceļojumā,lai iepazītos ar ļaudīm,kas Kandavas pusē domā un meklē labākos veidus kā audzēt savus "asniņus" (lasi-bērniņus).Ko gan var citiem pastāstīt, ja ,gluži kā vecajā televizorā, skaņa jeb burti ir, bet BILDES nav. Cerēsim, ka no kļūdām jau mācās( arī tik senas učenes kā es). Neviens meistars no debesīm nekrīt. Arī tad, ja sava meistarība jāparāda mammas vai tēta statusā. Bet pats lielākais sākums jau ir tas, ka vēro un domā par savu bērnu, meklē tieši viņam vissaulaināko, labvēlīgāko vietiņu. Pedagoģija ir rada dārzniecībai, jo ikvienā ģimenē bērniņš ienāk kā nenosakāmas šķirnes sēkliņa,kuru tad mēs lolojam un rūpējam, nu vismaz cenšamies, lai no tās izaugtu kas ,mūsuprāt, izcili skaists un labs. Bet ,kā jau dārzā, no dažādām sēklām izaug atšķirīgi augi, pat no vienas šķirnes sēklām , vienādos apstākļos audzētām, rezultāti ir TIK atšķirīgi! Kurš gan nezin šo -visus mīlam vienādi, visiem vienādi apstākļi, vienā ģimenē auguši - bet redz kā sanācis....

    Bet ir vērts lasīt, meklēt, klausīties un stundām diskutēt, dalīties pieredzē un strīdēties, līdz vienā brīdī tava mammas intuīcija priekā gavilēs:" Tas ir par mani, tas der, tā dēļ ir vērts censties!" Un tu būsi atradis savu attīstības un sevis izzināšanas ceļu.Svarīgi tikai nenobīties, jo iespējams, ka šis ceļš nav asfaltēts un smaidīgiem līdzcilvēkiem pārpildīts. Tas tik un tā ir TAVS, uz tā būs TAVI nobrāztie ceļgali, TAVAS asaras un dusmas, un noteikti arī TAVAS LIELĀS UZVARAS.(Tādas kā izkususī koņčīte, kautrīgi pastieptajā roķelē, atnesta no drauga ballītes vai telefona zvans no 17-gadīgā:" Mamm, vai tev viss labi, nevajag palīdzēt?"

  Lai nu izdodas Kandavniekiem un mums katram droši iet savus ceļus! Un ja vēl izdodas satikt SAVĒJOS, pa šo pašu ceļu ejošos, tad....

                        Laimīgu ceļu!

Ilgdzīvotājs "Asniņš"

2004. g. tātad tapa bērnudārzs "Asniņš", kas ir kristīga pirmsskolas iestāde, kuras pedagoģijas pamatbalsti ir valdorfpedagoģija un Zviedrijā dzimušais pedagoģijas novirziens "Dzīve brīvā dabā".

"Annas skolā" gribam stāstīt par dzīvi un piedzīvojumiem "Asniņā", jaunumiem un mūžsenām konsekvencēm pedagoģijā.
Tā mums iet:

Mammas taču parasti palasa pasaciņu, lai bērniem saldāks miedziņš.

Mēs esam jau lielas, pasakas varam arī izspēlēt, kā īstas aktrises. 

Sveiki, Annas skolā!

Kāpēc augustā jau skolā? Pašā vasaras karstumā (ārā kā nekā +33) domas par skolu būtu ne sevišķi iederīgas, BET 

• dzīve ar bērniem skolā un bērnudārzā ir mana dzīves neatņemama sastāvdaļa jau 30 gadus (hobijs, dzīvesveids, aizraušanās un galu galā maizes darbs);
• Anna ir mūsu ģimenes pastarīte.
  
  Abi ar vīru jau 20 gadus esam "pazīstami" ar valdorfpedagoģiju. Mūsu vecākie bērni ir gājuši parastajā bērnudārzā un skolā. Bet Dievs mums 20 gadu garumā ir ļāvis ceļot un mācīties dažādās pasaules skolās. Annas atnākšana pie mums lika sasparoties un izlemt - mēs gribam un varam savam bērnam dot kaut ko ,mūsuprāt, ļoti labu un derīgu. Ņēmām un izveidojām privātu kristīgu bērnudārzu "Asniņš" - domāt pirmām kārtām jau Annai.

7 gadu vecumā Annai bija jāatrod skola. Es centos apvaldīt savas ambīcijas un neiecietību pret pastāvošo izglītības sistēmu, kur galvenais ir akadēmisko zināšanu apgūšana un reproducēšana. Anna pirmajā klasē apmeklēja valsts skolu. Es ļoti centos!!! Bet 31. maijā secināju, ka mana bērna pamatieguvums ir nepamatotas bailes par darba novērtējumu un prasme dzēst! dzēst! dzēst!... tad...

Annai tapa sava skola, kurā 3 pastāvēšanas mācījās 10 bērni.

Kad Annai kāds jautā : "Kurā skolā tu mācies?"
Anna atbild : "Mammas skolā!"

Es to saucu par "Annas skolu", jo mani bērni Anna, Dāvids, Mārtiņš ir mūsu SKOLOTĀJI.