Sveiki, Annas skolā!

Kāpēc augustā jau skolā? Pašā vasaras karstumā (ārā kā nekā +33) domas par skolu būtu ne sevišķi iederīgas, BET 

• dzīve ar bērniem skolā un bērnudārzā ir mana dzīves neatņemama sastāvdaļa jau 30 gadus (hobijs, dzīvesveids, aizraušanās un galu galā maizes darbs);
• Anna ir mūsu ģimenes pastarīte.
  
  Abi ar vīru jau 20 gadus esam "pazīstami" ar valdorfpedagoģiju. Mūsu vecākie bērni ir gājuši parastajā bērnudārzā un skolā. Bet Dievs mums 20 gadu garumā ir ļāvis ceļot un mācīties dažādās pasaules skolās. Annas atnākšana pie mums lika sasparoties un izlemt - mēs gribam un varam savam bērnam dot kaut ko ,mūsuprāt, ļoti labu un derīgu. Ņēmām un izveidojām privātu kristīgu bērnudārzu "Asniņš" - domāt pirmām kārtām jau Annai.

7 gadu vecumā Annai bija jāatrod skola. Es centos apvaldīt savas ambīcijas un neiecietību pret pastāvošo izglītības sistēmu, kur galvenais ir akadēmisko zināšanu apgūšana un reproducēšana. Anna pirmajā klasē apmeklēja valsts skolu. Es ļoti centos!!! Bet 31. maijā secināju, ka mana bērna pamatieguvums ir nepamatotas bailes par darba novērtējumu un prasme dzēst! dzēst! dzēst!... tad...

Annai tapa sava skola, kurā 3 pastāvēšanas mācījās 10 bērni.

Kad Annai kāds jautā : "Kurā skolā tu mācies?"
Anna atbild : "Mammas skolā!"

Es to saucu par "Annas skolu", jo mani bērni Anna, Dāvids, Mārtiņš ir mūsu SKOLOTĀJI.